Proverbs 8

Gudrības augstais gods un spēks.

1Vai gudrība nesauc, un atzīšana nepaceļ savu balsi? ^a 2Kalnu virsgalā tā stāv, ceļmalā uz ceļu jūtīm; ^b 3Pie vārtiem pilsētas priekšā, kur pa vārtiem ieiet, viņa skaņi sauc: 4„Uz jums, vīri, es saucu, un mana balss iet pie cilvēku bērniem. 5Ņemiet vērā, nejēgas, gudrību, un, ģeķi, paliekat prātīgi! ^c 6Klausāties, jo es runāšu augstas lietas un atdarīšu savu muti ar skaidriem vārdiem. ^d 7Jo mana mute runās patiesību, un bezdievība manām lūpām ir negantība. ^e 8Visi manas mutes vārdi stāv taisnībā, iekš tiem nav netiklības, nedz viltības. ^f 9Tie ir visnotaļ taisni tam, kas tos saprot un skaidri tiem, kas atzīšanu atraduši. ^g 10Pieņemiet manu mācību labāki nekā sudrabu, un atzīšanu vairāk nekā tīru zeltu; ^h 11Jo gudrība ir labāka pār pērlēm, un viss, ko tu kārotu, tai netiek līdz. 12Es, tā gudrība, mītu pie samaņas un atrodu vērtīgu padomu. 13Tā Kunga bijāšana ir: ienīdēt ļaunu, lepnību, augstprātību un ļaunu ceļu, un es ienīstu netiklu muti. ⁱ 14Pie manis ir padoms un palīgs; es esmu atzīšana, man ir spēks. ^j 15Caur mani valda ķēniņi, un dod taisnus likumus valdītāji; 16Caur mani valda varenie un lielkungi, visi zemes soģi. 17Es mīlēju tos, kas mani mīl, un kas mani tikuši(centīgi) meklē, tie mani atrod. ^k 18Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība. ^l 19Mani augļi ir labāki nekā zelts un tīrs zelts, un mans ienākums nekā šķīsts sudrabs. ^m 20Es vadu uz taisnības ceļa, taisnas tiesas pēdās, 21Ka tiem, kas mani mīl, dodu iemantot pilnību un pildu viņu mantu. ⁿ 22Tas Kungs mani nolika par sava ceļa iesākumu, par savu radījumu pirmaju no mūžības. ^o 23No mūžības es esmu iecelta, no iesākuma, no pasaules gala. ^p 24Kad dziļumi vēl nebija, tad es piedzimu, kad avoti vēl nebija, no ūdeņiem grūti. ^q 25Pirms kalnu pamati tapa nolikti, priekš pakalniem, tad es piedzimu. ^r 26Viņš vēl nebija radījis zemi nedz klajumus, nedz sācis pasaules pīšļus; ^s 27Kad viņš debesis sataisīja, tad es tur biju; kad viņš izplatīja debess velvi pār dziļumiem, ^t 28Kad viņš padebešus augšām nostiprināja, kad dziļumu avoti krākdami krāca, ^u 29Kad viņš jūrai lika robežas, ka ūdeņi neplūstu pār viņas malām, kad viņš nostiprināja zemes pamatus: ^v 30Tad es biju pie viņa tā izdarītāja un biju viņa prieks dienu dienas un līksmojos viņa priekšā vienmēr: ^w 31Es līksmojos viņa pasaules virsū un mans prieks ir pie cilvēku bērniem. ^x 32Tad klausiet nu mani, mani bērni; jo svētīgs, kas manus ceļus sargā. 33Klausiet pamācīšanai un topiet gudri, un neatmetat viņu. 34Svētīgs tas cilvēks, kas mani klausa, kas kavējās pie manām durvīm dienu no dienas, sargāt manu durvju stenderus; ^y 35Jo kas mani atrod, tas atrod dzīvību un dabūs žēlastību no Tā Kunga. ^z 36Bet kas pret mani grēko, tas dara varu savai dvēselei; kas mani ienīst, tie visi līdz mīļo nāvi.“ ^aa