a103,1.
bĪjab.36,32. 37,18. Jes.40,22. Dan.2,22.
c148,4. 1Ķēn.17,19. Ījab.28,8.
d103,20. 148,8. 2Ķēn.2,11. Ebr.1,7.
e24,2. Ījab.38,4.
fĪjab.38,8.
g1Moz.1,9.
hĪjab.38,11. Jer.5,22.
i74,15.
j65,11. 104,3.
k147,8.
lSoģ.9,13. Māc.10,19.
m80,11. Soģ.9,15.
nĪjab.39,1.
o74,16. 136,7-9. 1Moz.1,14.
pĪjab.38,41. Jes.31,4.
qĪjab.37,8.
r92,6. 111,2.
s1Moz.1,21.
t145,15.
u5Moz.11,12.
v30,8. 1Moz.7,21.22. Ījab.34,14.15.
wAp.darb.17,25.28. Parād.21,5.
x1Moz.1,31.
y144.5.
z146,2.
aa19,15.
ab7,9. 104,1. Parād.19,1.
Psalms 104
Dieva slava radībā.
1Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību aptērpies. a 2Tu ģērbies gaišumā kā apģērbā; tu izklāj debesis kā telti. b 3Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, tu dari padebešus par saviem ratiem, tu staigā uz vēja spārniem. c 4Tu dari vējus par Saviem eņģeļiem un uguns liesmas par Saviem sulaiņiem. d 5Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam. e 6Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem. f 7No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām; g 8Kalni cēlās un lejas nogrima tai vietā, ko Tu tām biji licis. 9Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās. h 10Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem. i 11Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi. 12Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied. 13Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta. j 14Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes k 15Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi. l 16Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Lībanus, ko Viņš ir dēstījis. 17Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm. m 18Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu. n 19Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zin savu noiešanu. o 20Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri. 21Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva. p 22Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās. q 23Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram. 24Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna. r 25Redzi, jūra, liela un plata uz abējām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi zvēri, lieli, mazi. 26Tur iet lielas laivas un Levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties. s 27Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā. t 28Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti. u 29Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem. v 30Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi. w 31Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem. x 32Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp. y 33Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu. z 34Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga. aa 35Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Teici To Kungu, mana dvēsele, Alleluja. ab
Copyright information for
LvGluck8